Kristietības vēsture

Pirmajam artikulam nevajadzētu mūs ilgi aizkavēt. Jau V nodaļā tika norādīts, ka sākotnējais “Tēvs” un “visvarenais” samērā agri atvirzījās otrajā plānā. Pēc IV gs., ja pat ne agrāk, eksegēti un komentātori gandrīz vienprātīgi skaidroja, ka “Tēvs” norāda uz sevišķo attiecību kāda ir pirmajai Personai pret otro svētajā Trīsvienībā. Reiz trīsvienīgās dievišķības jēdzins bija sācis kļūt skaidrāks, bija neiespējami izvairīties, ka teologi sāktu uzlūkot ticības apliecību par koncentrētu tā laika trinitārisma skaidrojumu. Sv. Rīcas Fausts (fl. 450.g.) izteica ļoti raksturīgu komentāru: “Cik skaidri viscaur ticības apliecībai tiek atšķirtas atsevišķās Personas! Cik skaidri tajās atklājas Trīsvienība!”[i] Gandrīz gadsimtu pirms tam Remeziānas Nicets raksturoja ticības apliecību, izņemot artikulus, kas seko aiz “Svētā Gara”, par “Trīsvienības apliecinājumu”,[ii] neraugoties uz to, ka R sacerētājiem nebija šāda nodoma. Tā “Dievs” tika parasti saprasts kā tas, kas apzīmē visu dievišķību, un “Tēvs” nozīmē Jēzus Kristus Tēvu. Arī “visvarenais” pamazām zaudēja savu sākotnējo nozīmi, kas bija ietverta grieķu pantokratōr, t.i., “visuvaldošs”, un pēc latīņu omnipotens izvēles, tika saprasts kā tāds, kas spēj darīt visas lietas.

Vienīgais jaunais teikums, kas parādās T pirmajā artikulā ir “debess un zemes Radītājs”. Šāds apgalvojums, kurš uzsvēra Dieva radošo aktivitāti, bija gandrīz neiztrūkstošs Austrumu ticības apliecībās. Tā trūkums R bija viena no šīs formulas visraksturīgākajām iezīmēm. Protams, ka Rietumu teologi vienmēr ir mācījuši šo doktrīnu, un katehētiskie ticības likuma skaidrojumi par pirmo artikulu neiztrūkstoši pieskārās un kavējās pie Dieva darba pastāvīgā darba radībā – tā bija patiesība, kas atšķīra kristietību no citām reliģijām. Tā Novaciāns III gs. vidū, pieprasīja, lai tiktu ticēts “vispirms, Dievam Tēvam, visvarenajam Kungam, tas ir, vispilnīgākajam lietu veidotājam, kas iekarinājis debesis augšā, un nostiprinājis nekustīgu zemi, utt.”[iii] Nicets sacerēja veselu rindu īpašību, kuras, kā viņš teica piederēja Dievam: “nedzimis […] neredzams […] neaptverams […] nemainīgs […] labs un taisnīgs, debesu un zemes veidotājs”.[iv] Rufīns īsumā aprakstīja Dievu kā tādu, “kam nav autora, un kurš pats ir visu lietu autors”.[v] Taču visumā atsauces uz šo Dieva esamības iezīmi bija retas un vēlas Rietumu ticības apliecībās. Ziemeļāfrikas formulas bija pirmās šajā jomā, ja mēs varam izdarīt kādu secinājumu no vārdiem “visu lietu Radītājs” (universorum creatorem) tekstā, ko esam saņēmuši no sv. Augustīna.[vi] Tieši tāds pats izteikums kā mūsu Apustuļu ticības apliecībā ir atrodams sv. Arlas Cezārija ticības apliecībā.[vii] Vārdu izvēle ir interesanta. Izskatās, ka ilgu laiku Rietumu tradīcija nevarēja izšķirties starp “conditorem” un “creatorem”, kamēr “factorem” (kam allaž tika dota priekšroka Konstantinopoles ticības apliecības tulkojumos latīniski) neieguva lielu atbalstu. Tas, kas varēja neapzināti noteikt izšķirošo izvēli par labu “creatorem”, varētu būt bijis fakts, ka Vulgātas tulkojumā Gen. 1:1 lasām: “Iesākumā Dievs radīja (creavit, neraugoties uz LXX lietoto epoiēsen) debesis un zemi.”

Vai bija kādi sevišķi apsvērumi lai uz šādu teikumu ievietotu ticības apliecībā? Daži ir saklausījuši tajā vēršanos pret herēzi. Labi zināms, ka Baznīca nekavējās izmantot savu mantoto mācību, ka Dievs ir radījis debesis un zemi, kā spēcīgu ieroci pret gnostiķiem, kas noliedza, ka materiālā pasaule varētu būt cēlusies no labā Dieva. Taču tas bija II un III gs., kad Rietumu ticības apliecības vēl nebija sevī uzņēmušas pat netiešas norādes par Dieva radošo aktivitāti. Vēlāk priscilliānisms varētu būt radījis iemeslu skaidram formulējumam, ka Dievs ir vienlīdz matērijas un gara autors, jo (spriežot pēc anatēmām, kas pret viņiem tika pasludinātas Brāgas 563. g. koncilā[viii]) tā mācībai piemita spēcīga manihejiešu ievirze. Tie atteicās pieņemt, ka miesa bija Dieva radīta, labāk piedēvējot tās izcelsmi ļauno eņģeļu darbībai. Tomēr nav ne mazākās norādes Rietumu teologu komentāros, ka viņi uzskatītu šo teikumu par bastionu pret šo vai arī kādu citu maldu mācību. Tikpat labi var uzskatīt, ka Austrumu ticības apliecības ir piemērs, un jo sevišķi C, no kurām T ietekmējās. Tomēr par to jāšaubās, jo “creatorem”, un nevis “factorem” (kas bija parastais C poiētēn latīņu tulkojums), bija vārds, kurš bija izvēlēts lai izteiktu šo ideju. Šķiet, visticamākais, ka teikums ienāca ticības apliecībā pilnīgi nejauši un patvaļīgi. Jāatceras, ka II gs. doma, ka Dievs ir universa sākums un avots, tika ietverta vārdā “Tēvs”. Taču kad šo apzīmējumu sāka skaidrot, ka tas nozīmē Jēzus Kristus Tēvu, tie, kuru uzdevums bija skaidrot un komentēt ticības apliecību, ļoti labi varēja sākt apzināties šo trūkumu tās mācībā. Tas, ka Dievs ir visu lietu radītājs, tika mācīts Baznīcas ikdienas katehētiskajā mācībā, un bija tikai laika jautājums, līdz to noformulēja atsevišķā teikumā.