Kristietības vēsture

Kā tas ir redzams tradicionālajā Apustuļu ticības apliecībā, R otrais artikuls ir ticis mainīts ar sešiem vai septiņiem pielikumiem vai izmaiņām. Vairumam no tiem nav dogmatiskas nozīmes, un tos var pieminēt gandrīz bez komentāriem. Piemēram, vārdu kārtība “Kristus Jēzus”, kas bija īpatna R iezīme, laika gaitā deva vietu biežāk sastopamajam “Jēzus Kristus”. Izzūdot zināšanām, ka “Kristus” ir tituls un nozīmē Mesija, šai izmaiņai bija jānotiek agrāk vai vēlāk. Nekas arī nav jāsaka par R “no kurienes” aizvietošanu ar “no turienes” pirms minēt Otro atnākšanu. “No turienes” ir atrodams visās vietējās ticības apliecībās, kamēr R izvēlētais “no kurienes” bija unikāls (ticības apliecībai sv. Hipolīta Tradīcijā vispār nav saikļa). Pievienotie “cietis” un “miris” ar sekojošo izmainīto teikuma uzbūvi, tāpat izskatās bez doktrinālas nozīmes. Abi vārdi ir bieži sastopami II gs. lietotajās ticības apliecības frāzēs, un pēdējā var pretendēt uz ap. Paula “paradosis” autoritāti,[i] “ka Kristus ir miris par mūsu grēkiem”. Atrodami vairāki fragmenti sv. Justīna,[ii] sv. Ireneja[iii] un Tertuliāna[iv] darbos, kuros “cietis” ir lietots “krustā sists” vietā. To rakstnieku vidū, kuru ticības likums ietvēra “miris” vai nu pēc “krustā sists” vai “cietis”, ir sv. Ignācijs,[v] Sv. Justīns[vi] un Tertuliāns.[vii] Daži ir uzskatījuši,[viii] ka “cietis” ir pievienots Nikajas ticības apliecības ietekmē. Kā viņi ir norādījuši, pirmo reizi tas parādījās (spriežot pēc saglabātajiem formulējumiem) R vietējos variantos (piemēram, Milānas ticības apliecībā), kas datējami jau ar pēc-Nikajas laiku. Taču acīmredzams, ka abi vārdi piederējuši katehētisko skolu terminoloģijai no pašiem sākumiem. Ja nepieciešams atrast ietekmes, kas izskaidrotu to atrašanos ticības apliecībās, šķiet, daudz prātīgāk būtu skatīties, vismaz cik tālu tas attiecas uz “cietis”, uz tādiem Bībeles tekstiem kā Mk. 8:31 (“Cilvēka Dēlam daudz būs ciest”) un Darbi 3:18 (“Dievs ar visu praviešu muti iepriekš sludinājis, ka viņa Svaidītajam jācieš…”).

Pielikumam no “visvarenā Dieva” līdz “pie Tēva labās rokas” nav tālejošu seku. Interesanti pieminēt, ka Austrumu ticības apliecības, kur tās piemin Sēšanos, seko vienkāršajai formai, kas raksturīga R. Rietumos Priscilliāna ticības apliecība ir pirmā, kurā pamanām gan “Dievs”, gan “visvarenais”[ix] – sv. Ricas Fausts ir pirmais liecinieks no Gaulas.[x] Daudz biežāk pievienots tikai “Dievs” atsevišķi, tādēļ tam mums būtu jāpievēršas pirmajam. “Tēvam” bija nepieciešams papildinājums – un Jaunās Derības paralēlēs par sēšanos, nepārprotami lasām “pie Dieva labās rokas” vai arī līdzīgus.[xi] Reiz “Dievs” bija atradis sev vietu šajā frāzē, tālākajā gaitā tika pievienots “visvarenais”, un “Dievs visvarenais Tēvs” kļuva par ierastu frāzi.

Daudz interesentāk R orģinālais teksts ir izvērsts frāzē “kas ieņemts no Svētā Gara, piedzimis no Jaunavas Marijas,” kas ir tik raksturīga Apustuļu ticības apliecībai. Agrākā formula, kurā sastopama šī frāze, ir sv. Hieronīmam minētā, kuru Rimini sacerēja ortodoksu partija 359. g. (tā bija viņu pašu ticības apliecība, nevis tā, ko viņu pārstāvji parakstīja Nikē), un kuru piedēvē Āgenas Foebādijam.[xii] Aptuveni tajā pašā laikaposmā var novērot, ka sv. Hilāriju ietekmējis šis formulējums.[xiii] Aptuveni gadsimtu vēlāk sv. Rīcas Fausts apliecina šāda izteikuma lietojumu Provansā – viņš uzskatīja to par pieņemamu ticības apliecības artikulu.[xiv] Teikums bieži atrodams sv. Augustīna sprediķos, gandrīz droši var apgalvot, ka tas tur pievienots vēlāk.[xv] No viņa pārējiem sprediķiem un viņa darbiem vispār, var spriest, ka viņš bija pazīstams ar tekstu, kas bija ļoti līdzīgs R. Mēs varam pamanīt, ka lai gan Rimini ortodoksās formula sākuma artikulu, acīmredzot, sacerēja no jauna, ņemot vērā tā brīža teoloģiskos jautājumus, tās kristoloģija nepārprotami ir gandrīz burtiski pārņemta no R tipa ticības apliecības. Ir pamatoti secināt, ka, ja vien Foebādijs tiešām bija strādājis pie tās sacerēšanas, viņš tai par paraugu izmantoja formu, kas viņam bija pazīstama no savas baznīcas.

Nekas nenorāda, kā sākumā tas tika ierosināts, ka izmaiņa pēc nolūka apzināti bija vērsta pret kādu herēzi. Tomēr, šķiet ticami, tās uzdevums bija sniegt smalku doktrīnas niansi un labot iespējamos pārpratumus. Acīmredzams, ka ļoti svarīgi bija izšķirt Svētā Gara un svētās Jaunavas lomas inkarnācijā. Tādā veidā, kur R (sekodama Mt. 1:20) lieto vienkāršo prievārdu “no” (ex), lielākā daļa no tās lokālajiem variantiem deva priekšroku diviem prievārdiem, “no” (de), kam jāapraksta Svētā Gara darbība, un “no” (ex), kam jāizsaka dzimšanu no Jaunavas. Pielikums, kuru aplūkojam, iet vēl soli tālāk, aprakstot ieņemšanu pēc Lk. 1:31,35. Uzskata, ja ticības apliecības sākotnējā kristoloģija, bija tāda, kas pieņēma dievišķa Gara iemiešanos, tas varējis radīt grūtības vēlākajiem teologiem, dēļ viņu formulētās teorijas par personisku un mūžīgu atšķirību starp Dēlu un Garu.[xvi] Var pieņemt, ka šāda attīstība varēja radīt grūtības, lai gan tās pamatā esošā kristoloģija stipri atšķiras no minētās. Ieviest no sākuma divus atšķirīgus prievārdus, un tad pievienot divdabi “ieņemts”, ļoti iespējams, noteica instinktīva vēlēšanās skaidri izcelt, ko pilnībā attīstīta Trīsvienības teoloģija atzina par īsto uzskatu. Šis skaidrojums izriet no baznīcas tēvu rakstiem, kas komentē šo teikumu. Piemēram, Rufīnam, kura variantā atrodam abus “no” (de un ex), taču bez “ieņemts”, rūpēja uzsvērt, ka Dēls ir mūžīgi Dēls debesīs, un ka “dzimis no Svētā Gara” vienkārši nozīmē, ka viņš (t.i. Dēls) ir izveidojis sev templi Jaunavas klēpī.[xvii] Sv. Hilārijs vairākkārtīgi uzsvēra faktu, ka Svētā Gara loma bija ieņemt(?).[xviii] Sv. Augustīns, kura ticības apliecībai neapstrīdami trūka atšķirības starp “ieņemts” un “piedzimis”, skaidri apzinājās, ka “piedzimis no Svētā Gara un Jaunavas Marijas” var vest aplama uzskata, ka Jēzus ir patiesībā Gara Dēls. Viņš atrisināja problēmu, apgalvojot,[xix] ka Jēzus nav dzimis no Svētā Gara burtiskā nozīmē – viņš ir Dieva Tēva Dēls, taču par viņu var runāt kā dzimušu no Gara, tāpat kā par mums, kas, neapšaubāmi, esam ar adopciju un no žēlastības Dieva dēli, pamatoti runā kā par dzimušiem no ūdens un Svētā Gara.

Vairākus gadsimtus vēlāk precīza atšķirība starp ieņemšanu un dzimšanu deva ortodoksijas aizstāvjiem noderīgu ieroci pret tā laika herēzēm. Apkarojot adopcionisma izcelšanos VIII gs. beigās, Alkuīns bieži atsaucās uz Kunga ieņemšanu no Svētā Gara kā izšķirošo pierādījumu, ka pat kā cilvēks, viņš bija vairāk nekā tikai adoptēts Dēls (filius adoptivus). Tā kā viņš bija ieņemts no Svētā Gara, ir skaidrs, ka viņš nekad un nevienu brīdi savas zemes dzīves laikā nav bijis nekas cits, kā Dievs, un tāpēc nemaz nevarēja runāt, ka viņš ir paaugstināts šajā stāvoklī ar adopciju.[xx] “Kas, ja ne Dievs”, viņš jautāja, “var piedzimt no Dieva?”[xxi]