Kristietības vēsture

Neviena no mūsu līdz šim aplūkotajām R izmaiņām nevar piedēvēt izšķirošu nozīmi. Taču ir viena, kam patiešām ir būtiska nozīme ticības apliecības otrajā artikulā, un kurā iekļautas diezgan lielas eksegētiskas grūtības – “nokāpis ellē” (descendit ad inferna[i]). R pirmais variants, kurā tā atrodama, ir Akvilejas ticības apliecība, kuru ir komentējis Rufīns – viņš pieminēja, ka šis teikums nav atrodams nedz Romas ticības apliecībā, nedz Austrumu formulās. Turpretim tas parādās dažās VI gs. Spānijas ticības apliecībās, un, sākot ar sv. Arlas Cezārija VI gs., bija VII un VIII gs. gallu ticības apliecību raksturīga iezīme. Pats Rufīns daudz nepaskaidro šo iespraudumu – viņš vienkārši piemin, ka tas lielā mērā nozīmē to pašu, ko “apglabāts”,[ii] lai gan nākošajā nodaļā viņš to saista ar 1. Pēt. 3:19 (kurā minēts, ka Kristus “ir nogājis un arī sludinājis gariem cietumā”), kas, viņš uzskatīja, paskaidro, “ko Kristus ir darījis pazemē”.[iii] Ņemot vērā cik šie paskaidrojumi ir īsi, nav iespējams uzskatīt, ka teikums ir nesen pievienots Akvilejas ticības apliecībai. Jebkurā gadījumā, tas pirmo reizi parādās iekļauta ticības apliecībā Sirmijas Ceturtajā formulā jeb 359. g. Datētajā ticības apliecībā,[iv] kas apliecina (atsaucoties uz Īj. 38:17), ka Kungs ir “miris un nokāpis pazemē (eis ta katachthonia katelthonta), un tur darbojies, kuru elles vārtu sargi redzēja un drebēja”. Homoiāņu sinodes, kuras pulcējās aptuveni tajā pašā laikā, Nīkē (359. g.) un Konstantinopolē (360. g.), pieņēma ticības apliecības, kas arī saturēja līdzīgus apgalvojumus. Protams, ka šīs abas bija Sirmijas Ceturtās formulas modifikācijas, un ir interesanti atcerēties, ka saskaņā ar vēsturnieka Sokrāta rakstīto,[v] tās autors bija sīrietis Aretūzas Marks. Daudz fakti norāda, ka nokāpšana bija atrodama ļoti agrīnā Austrumu ticības apliecību materiālā. Piemēram, sīriešu Didascalia doksoloģijā ir atrodams teikums: “kurš tika krustā sists Poncija Pilāta laikā un aizgāja mierā, lai sludinātu Ābrahāmam, Īzakam un Jēkabam, un visiem svētajiem par pasaules galu un mirušo augšāmcelšanos.” Šis izteikums ļoti atgādina ticības apliecības valodu. Vēl nozīmīgāks ir fakts, ka persiešu gudrā Afraāta (fl. circa 340. g.) ticības apliecībā, cik vien to var rekonstruēt no viņa homīlijām, atradies teikums “nokāpis mirušo namā”. Afraāta darbos nokāpšana minēta septiņas vai astoņas reizes, divreiz III gs. Toma Darbos, un vairākkārt citos sīriešu ticības apliecības avotos.[vi] Tādejādi, lai gan tā nekad netika iekļauta oficiālās Austrumu ticības apliecībās (lai gan sv. Jeruzālemes Kirils[vii] atzina to par vienu no Baznīcas credenda), ir ļoti ticams, ka Rietumi uzņēma to savās formulās Austrumu ietekmē.

Ticība, ka Kristus laikaposmu starp krusta nāvi un savu augšāmcelšanos ir pavadījis pazemē, bija parasta kristīgajā mācībā no vissenākajiem laikiem. Neņemot vērā iespējas, ka tā domāja arī Jaunās Derības autori,[viii] nokāpšanu skaidri min sv. Ignācijs,[ix] sv. Polikarps,[x] sv. Irenejs,[xi] Tertuliāns[xii] un citi. Saskņā ar vienu patristiskās eksegēzes tradīciju,[xiii] Kungs pats uz to ir norādījis pravietojumā (Mt. 12:39 s.), ka Cilvēka Dēls pavadīs trīs dienas un trīs naktis zemes sirdī (en tē kardia tēs gēs). Sv. Paula izteikumi Rom. 10:7 un tāpat Kol. 1:18, tika bieži skaidroti, ka tie nozīmē, ka Kristus apmeklē vietu, kur atrodas mirušie. Tā arī sv. Pētera runa Darbos 2:27–31 attiecina uz Kristu Ps. 16:8 ss. vārdus (“Tu manu dvēseli nepametīsi nāves varā utt.”), tika uzskatīta par skaidru norādi tajā pašā virzienā, tāpat kā pazīstamie teksti 1. Pēt. 3:19 un 4:6, kuros minēts, ka viņš sludinājis “gariem cietumā”. (Jāpiezīmē, ka pēc sv. Augustīna Rietumos valdošais uzskats bija skaidrot 1. Pēt. 3:19 kā tādu, kas liecina par Kristus darbu pie Noas laikabiedriem, kas dzīvojuši ilgi pirms viņa iemiesošanās.) Pēc savas sākotnējās nozīmes doktrīnai nebija nekāda sakara ar pagānu mitoloģiju, lai gan var minēt vairākas virspusēji saskanīgas paralēles. Tā nav nekas vairāk, kā judeo-kristiešu dabiski izveidojies ideju apvienojums par dvēseles stāvokli pēc nāves. Teikt, ka Jēzus Kristus ir miris, vai ka ticis apglabāts, nozīmēja to pašu, kā teikt, ka viņš nogājis Šeolā. Piemēram, Tertuliāna De anima 50 s. garā fragmenta neapšaubāms pieņēmums ir, ka visas dvēseles uzreiz pēc nāves nokāpj Hādesā, un ka

Kristus mūsu Dievs, kurš tādēļ ka bija cilvēks nomira saskaņā ar Rakstiem, un apglabāts saskaņā ar šiem pašiem Rakstiem, piepildīja šo likumu pieņemot cilvēka nāves formu pazemē, un neuzkāpa augšā debesīs līdz viņš nebija nogājis vietās zem zemes.[xiv]

Ņemot vērā nokāpšanas popularitāti sīriski runājošajos apgabalos, vērts piezīmēt, ka “no mirušiem” (ek nekrōn) sīriešu tulkojums, kā to ir norādījis R. H. Konolijs,[xv] ir neviennozīmīgs – tas var nozīmēt gan “no mirušiem,” gan “no mirušo vietas jeb nama.” Saskaņā ar šo skaidrojumu Rom. 10:6s. pešīta versija nepārprotam piemin Šeolu.

Pilnīgs pētījums[xvi] par šī jēdziena nozīmi agrīnās Baznīcas uztverē novirzītu mūs nenozīmīgās, pat ja interesantās, atkāpēs. Var izšķirt divus plaši izplatītus, lai gan bieži vienotus interpretācijas virzienus. Saskaņā ar vienu, Kristus darbojās šīs noslēpumainās trīs dienas, sludinot pestīšanu Vecās Derības taisnajiem, vai pat tos kristot. Saskaņā ar otru, viņš ar triumfu atbrīvoja viņus no elles. Pirmo ir pauduši Pētera evaņģēlija autors,[xvii] sv. Justīns,[xviii] sv. Irenejs[xix] un Origēns.[xx] Sv. Hipolīts pievienoja tam skaidrojumu, ka Jānis Kristītājs bija Kunga priekštecis pazemē tāpat kā virs zemes,[xxi] bet Hermas domāja, ka apustuļi un skolotāji, kas bija miruši, turpināja viņa kalpošanu pazemē un kristīja tos, kas atgriezās.[xxii] Galvenās grūtības, ar kurām sastopas šis viedoklis ir tādas, ka Vecās Derības svētajiem diezvai bija nepieciešama apgaismošana, tā kā viņi bija paredzējuši Kristus nākšanu, un, otrkārt, grūti pieņemt, ka neatgriezušās dvēseles saņemtu otru iespēju grēknožēlai citā pasaulē. Tādēļ otrs uzskats, kurš uzsvēra svēto atpestīšanu un Sātana sakāvi, guva atbalstu un nostiprinājās Rietumos. Un šeit doktrīna, ka Kristus būtu atbrīvojis vēl citus, bez svētajām personām, galvenokārt Jūdus, kas vai nu paredzējuši viņa nākšanu, vai arī sekojuši viņa likumiem, gaidot viņa atnākšanu, tika vēlāk pasludināta par herētisku.[xxiii] Taču mums svarīgi ir pamanīt, ka ap to pašu laiku, kad nokāpšana kļuva par artikulu ticības apliecībā, ar to tika saistīts pilnīgi cits ideju komplekss, saskaņā ar kuru Kristus darbs ietvēra sevī pilnīgu elles pakļaušanu un pazemes pārvaldīšanu. Skaidras šīs domas iezīmes atrodamas Sardis Melito Lieldienu homīlijā (68; 102) un Hipolīta euharistiskajā lūgšanā. Mēs varam pamanīt kā tā veidojas Rufīna domā, kas apgalvoja, ka Kristus labprātīgi pieņēma nāvi, lai varētu uzvarēt nāvi, un plaši aprakstīja Kristus uzvaras pilno cīņu ar Velnu pazemē.[xxiv] Jādomā, ka viņš ar pazemi saprata elli, un tādēļ nokāpšana būtu jāuzskata par pestīšanas notikumu, ne tikai senatnes patriarhiem, bet visai cilvēcei. Senākā tradīcija, saskaņā ar kuru tas bija vienkārši Kunga nāves dabisks iznākums,[xxv] vai arī ka tās mērķis bija Vecās Derības svēto atbrīvošana, joprojām pastāvēja.[xxvi] Taču lai parādītu idejas, kas bija pārņēmušas cilvēku iztēli, mums tikai jāpievēršas sv. Arlas Cezārijam, kurš stāsta: “Tādēļ ka šis Jūdas cilts Lauva, proti Kristus, uzvaras pilns nokāpa ellē, viņš izrāva mūs no naidīgās lauvas rīkles. Tādā veidā viņš mūs medī, lai mūs izglābtu, viņš sagūsta mūs, lai atbrīvotu, viņš mūs ved sagūstītus, lai atjaunotu mums brīvību mūsu dzimtajā zemē.”[xxvii] Iespējams, ka tas arī bija sv. Cezārijs, kas citā sprediķī,[xxviii] teica: “Viņš nokāpa ellē, lai izglābtu mūs no nežēlīgā pūķa zokļiem.” Tā kāds sludinātājs no Āfrikas varēja izsaukties: “Viņš, žēlsirdīgais un svētīgais, ir žēlsirdīgi apmeklējis mūsu posta vietu, lai pavadītu mūs uz viņa svētības vietu.”[xxix]

Piemērots jautājums, lai gan nav viegli atrast tam apmierinošu atbildi, ir saistīts ar to, kādi motīvi mudināja iekļaut nokāpšanu ticības apliecībā. Teorija, kas pagātnē ir baudījusi zināmu ietekmi, ir, ka to vadīja antiapolināriešu aizspriedums.[xxx] Tiešām, kristoloģijas attīstība attainojas šīs doktrīnas skaidrojuma izmaiņās.[xxxi] Tā agrākajā laikaposmā Kristus nāve un nokāpšana tika saprasti kā viņa cilvēciskās dvēseles atdalīšanos no viņa miesas (tā, piemēram, domāja Tertuliāns un Origens). Starp Vārds-miesa kristoloģijas pārtstāvjiem, saprotams, tika uzskatīts, ka vienīgi Logoss, atšķirts no Kunga miesas, nokāpa pazemē (tā domāja Ārijs, sv. Atanāzijs, Cezarejas Eusebijs u.c.). Tomēr cīņā pret apolinārismu senākā tradīcija, saskaņā ar kuru Kristus nokāpa pie mirušiem savā cilvēciskajā dvēselē, apstiprināja sevi no jauna. Tomēr būtu pārsteidzīgi secināt, ka antiapolinārisma motīvi mudināja nokāpšanu ievietot ticības apliecībā. Kā jau mēs redzējām, tā jau bija nostiprinājusies sīriešu ticības apliecības materiālā labu laiku pirms Apolinārijs vispār sāka mācīt. Vēl paviršāks ir nereti izvirzītais apgalvojums, ka šī teikuma ievietošanas mērķis bija atbalstīt mācību par šķīstītavu. Ja vispār ir pamatoti meklēt šim iespraudumam polemiskus iemeslus, vienīgā herēze, kuru varētu minēt, ir dokētisms.[xxxii] Tāpat iespējams, ka Kunga pieredze tika tik smalki aprakstīta, lai izceltu viņa nāves īstumu. Piemēram, jau citētajā Tertuliāna fragmentā,[xxxiii] var saklausīt uzsvaru, ka Kristus nokāpšana pazemē apstiprina viņa piedalīšanos cilvēciskās pieredzes pilnībā. Tam var iebilst, jo lai gan doktrīna tika bieži minēta, ir gandrīz neiespējami minētajā kontekstā atrast antidokētiskas atsauces. Taču tas nenozīmē, ka teikums ienāca ticības apliecībā nejauši un tam nebija dogmatiskas nozīmes. Ja tas visupirms tika lietots sīriski runājošā vidē, bez šaubām sākotnēji tas tika uzskatīts tikai par tēlaināku alternatīvu vārdam “miris” vai “apbedīts”. Tomēr kad tas sāka izplatīties uz Rietumiem, to labprāt varēja pieņemt vairāku atšķirīgu iemeslu dēļ. Kristiešu iztēlei patika kavēties pie Pestītāja pieredzētā pazemē, kā to var pamanīt daudzos un bieži fantastiskos mēģinājumos to attēlot mākslā. Turklāt, šis teikums deva ticības apliecībai kaut ko tādu, kas līdz šim bija trūcis un kura trūkumu asi, lai arī neskaidri, sajuta, proti, ka tika pieminēts Kristus pestīšanas darbs ir pabeigts. Kā jau tas tika norādīts, ir zīmīgi, ka ap to laiku, kad nokāpšana sāka parādīties ticības apliecībās, senais priekšstats par Kristus misiju pie patriarhiem aizvien vairāk izzuda, un doktrīna tika skaidrota kā tāda, kas simbolizē viņa uzvaru pār Sātanu un nāvi, un no tā izrietoši, visas cilvēces kopumā pestīšanu.