Kristietības vēsture

Iepriekšējā apakšnodaļā mēs centāmies apkopot – jābaidās gan, ka diezgan selektīvi un nesistemātiskā ceļā – materiālu, kas varētu iezīmēt procesu, kādā Apustuļu ticības apliecība T formā ienāca apgrozībā franku valstīs. Nav pārsteidzoši atklāt, ka to lietoja kā autoritatīvu ticības apliecības versiju visos rietumos XI un XII gs. Piemēram, sv. Šārtras Ivo († 1117. g.) rakstīja sprediķi par Apustuļu ticības apliecību, un nav šaubu, ka teksts, kuru viņš lietoja bija T, neraugoties uz to, ka viņš nepiemin “nokāpis ellē”.[i] Tā arī Joslenus, jeb Gosienus, kas bija Soissons bīskaps XII gs. pirmajā pusē († 1152. g.), izvēlējās T savam ticības apliecības skaidrojumam.[ii] Sv. Mārtiņš Legionensis [Leonas?] († 1221. g.), spāņu priesteris un mūks no Leonas, arī lietoja T kā standarttekstu,[iii] tāpat kā Abelārs († 1142. g.) gandrīz gadsimtu pirms viņa.[iv] Taču daudz interesantāks ir fakts, ka vēlākais sākot ar XII gs. T bija oficiālais ticības apliecības teksts pašā Romā. To labi attaino pāvesta Inocenta III († 1216. g.) apcerējums par svēto altāra sakramentu.[v] Apspriežot ticības apliecības dziedāšanu mesā, viņš citē gan Apustuļu, gan Konstantinopoles ticības apliecības, un pirmo, T formā. Sākot ar šo laiku gadījuma rakstura sīkās atšķirības tekstā pazūd, un vienīgi T tiek uzskatīta par Apustuļu ticības apliecību. Tā, piemēram, Akvīnas Toms rakstot tās skaidrojumu, nešaubīdamies bija izvēlējies T par pamattekstu.[vi]

Lai arī kāds būtu pēdējais spriedums par Apustuļu ticības apliecības textus receptus rašanos vietu Francijas dienvidrietumos, domājams, ka tikai retais noliegs, ka tās izcelsme ir meklējama uz ziemeļiem no Alpiem ap VI gs. beigām vai VII gs. Vienojušies par šo faktu, mums tagad ir iespēja pievērsties vienlīdz svarīgai un ne mazāk sarežģītai problēmai –kanonizāciju par vienīgo Rietumu baznīcas kristības apliecību. Kā T tika izvēlēta šai augstajai lomai, un kādā veidā ceļiem tā iekļuva Romas liturģijā? Jāizšķir divi dažādi jautājumi, jo izskatās, ka T vispirms oficiāli atzina Francijā un Ģermānijā, un tikai tad tā ieguva tādu pašu statusu Romā. Jāatzīst jau pašā sākumā, ka mēs nevarēsim izsekot pilnībā attīstības posmiem, kā šie mērķi tika sasniegti. Retās liecības, kas ir mums pieejamas, neļauj izstrādāt teoriju, kas atspoguļotu konkrētus notikumus noteiktos datumos. Lai arī teritorija, kuru apgūstam, ir miglas klāta, ir iespējams neskaidri izšķirt attīstība aprises, un tādā veidā rekonstruēt to ļoti aptuveni.

Ja teorija, ka T bija radusies un nākusi no Romas, tiek atmesta, tās avots vienkārši jāmeklē kādā no provinces centriem. Atbilstoša metode problēmas risināšanai būtu izpētīt, cik vien tas iespējams, vietējo ticības apliecību dažādos tipus un salīdzināt tos ar T. Lai gan ir skaidrs, ka ticības apliecību formas nebija stingri noteiktas, ir tāpat skaidrs, ka teksti, kas tika lietoti dažādās vietās, ieguva raksturīgas iezīmes. Hipotēzei prima facie ir liela ticamība, ka T ir cēlusies reģionā, kurā bija sastopamas apliecības formulas, kas tai ir līdzīgas.

Tādas, galvenajos vilcienos, ir agrīnākās liecības par T un tai līdzīgajām ticības apliecībām. Ņemot vērā šo materiālu, nākamais uzdevums ir noteikt kur meklējama T izcelsme. Protams, ka pirmkārt jāapskata hipotēze, kas apgalvo, ka R pamatīga redakcija, kuras rezultāts ir T, notika pašā Romā. Šī bija teorija, ko G. L. Hāns[i] un A. E. Bērns[ii] aizstāvēja piecdesmit gadus atpakaļ (anachronisms!). Lai gan A. E. Bērns vēlāk piekrita pat tik tālu, ka atzina, ka T varēja tikt izveidota no R arī citur,[iii] viņš tomēr nepiekāpīgi paturēja savu viedokli, ka tā tika pieņemta Romā labu laiku pirms VIII gs., un ka no turienes tā izplatījās tālāk. Pārskatot viņa argumentus, kas gan bieži tikuši atmesti, taču nekad nav nopietni analizēti, jāatzīst, ka tā ir visērtākā pieeja, risinot T izcelsmes jautājumu.

Iepriekšējās nodaļas sākumā tika parādīts, ka formula, kas Rietumos bija pazīstama kā Apustuļu ticības apliecība, radās kā viena no daudzajām Romas baznīcas sākotnējajiem kristību apliecību variantiem. Mēs jau pievērsām uzmanību tam, ka tā, kā ticības formulējums, ir daudz niansētāka un teoloģiski briedušāka par R, taču līdz šim vēl nekas nav teikts par tās sarežģīto un neskaidro izcelsmes vēsturi. Jautājumi, kuriem jāpieskaras par to runājot, ir ārkārtīgi interesanti un svarīgi, un tiem arī būs veltīta šī nodaļa. Pirmkārt, protams, ir jāapkopo liecības par T (t.i. textus receptus) senākajiem parādīšanos, un tas nesagādā grūtības. Teksts, kas ir visās nozīmēs identisks, atrodams traktātā De singulis libris canonicis scarapsus, ko sarakstījis sv. Primīnijs, slavenā klostera Reihenauā, netālu no Konstances ezera, dibinātājs un pirmais abats. Sv. Primīnijs (viņa nēmens parasti ticis rakstīts Pimīnijs, taču gan filoloģija, gan manuskriptu tradīcijas lielākā daļa apstiprina šeit lietoto formu)[i] bija ievērojams benediktīņu misionārs, kas ieradās Konstances ezera apvidū ap 724. g., nodibināja Reihenauas abatiju ar Kārļa Martela aizstāvību un atbalstu, izveidoja monastiskas kopienas Vācijas dienvidrietumos, un atdzīvināja no jauna reliģisko un studiju dzīvi Reinas augšteces krastos. Šobrīd nevar tieši noteikt datumu, kad viņš sarakstīja Scarapsus,[ii] bet tas ir noticis starp 710. un 724. g. Tā ir sava veida koncentrētas kristīgās mācības rokasgrāmata, kurā apvienots materiāls no Svētajiem Rakstiem un atzītiem baznīcas autoriem, un tās uzdevums bija palīdzēt viņam un viņa mācekļiem misionāru darbā. Vēlāk, kad viņš nokļuva vietējo valdnieku nežēlastībā, tika izraidīts un devās uz Elzasu, un pēc turpmāka enerģētiskas darbības posma beidza savas dienas Hornbahas abatijā (Cveibrikenas tuvumā), kuru viņš arī bija dibinājis, iespējams, 753. g.