Kristietības vēsture

Visbeidzot, mēs nonākam pie Apustuļu ticības apliecības teikuma, kas radījis ārkārtīgi plašu diskusiju – “svēto kopība” (sanctorum communionem). Pirmā ticības apliecība, kura saglabājusies un kurā tas atrodams, ir Remeziānas Niceta komentētā formula. Taču pirms Niceta, ja vien G. Morīna secinājumu var uzskatīt par pareizu, šķiet, ka tā atradusies tā sauktajā “Sv. Hieronīma ticībā,”[i] kas beidzas ar vārdiem “es ticu uz grēku piedošanu svētajā Baznīcā, svēto kopībai, miesas augšāmcelšanu un mūžīgo dzīvi”. Sena armēņu ticības apliecība, kuru citē Kaspari, arī piemin ticību “grēku piedošanai svētajā Baznīcā un svēto kopībai”.[ii] Iespējams, ka pārāk daudz neskaidrību ir saistītas ar šo divu formulu izcelsmi, lai ar tām vien būtu iespējams kaut ko pamatot. Tomēr neapšaubāmi, ka frāze parādās[iii] (a) 388. g. imperatora priekšrakstā, kurā tiek noliegti apolinariāņi, cita starpā, atrodmams a communione sanctorum; (b) 394. g. vai 396. g. Nîmes sinodes kanonā. No tā laika tā bija raksturīga ticības apliecībām, taču gandrīz vienīgi Dievnidgaulā.

Ap to laiku, kad Apustuļu ticības apliecība ieguva patreizējo formu, trešais artikuls bija jāsaprot Baznīcas attīstītās Trīsvnienības doktrīnas gaismā. Tādā veidā vārdi “Svētais Gars” tika saprasti kā tādi, ar kuriem tiek apliecināta ticība dievišķības trešajai Personai, kas ar vienlīdz mūžīga, vienlīdzīga un līdzbūtiska Tēvam un Dēlam. Kā Rufīns to ir kodolīgi pateicis: “Tā, pieminot Svēto Garu, Trīsvienības mistērija ir pabeigta.”[i] Teikums par grēku piedošanu, lai arī sākotnēji nozīmēja kristības šķīstījošo iedarbību, pēc VI gs. vidus tika saprasts kā piedošana, kas tiek saņemta ar grēksūdzi un absolūciju. “Tā kā mums jādzīvo šajā pasaulē,” sv. Augustīns komentēja šo teikumu,[ii] “kurā dzīve bez grēka nav iespējama, grēku piedošana nav saistīta tikai ar svētās kristības mazgāšanu”; un iesaka regulāri lūgt Kunga lūgšanu, kurā ietverts lūgums pēc grēku piedošanas, kā sava veida ikdienas kristību. Citā sprediķī skaidrojot ticības apliecību,[iii] viņš uzskaita trīs metodes kā Baznīcā tiek iegūta grēku piedošana – kristība, lūgšana un “lielāka pazemība grēknožēlā (humilitate maiore penitentiae)”. Vēlāk teologi kā sv. Ruspes Fulgencijs († 532. g.)[iv] un sv. Toledo Ildefonss († 667. g.),[v] daudz plašāk aplūkoja Baznīcas penitenciālo disciplīnu, un sv. Šārtras Ivo († 1117. g.) īsi izskaidroja teikumu, “ne tikai tos grēkus, kuri tiek piedoti ar kristību, bet arī tos, kuri tiek attīrīti veicot atbilstošu gandari pēc pazemīgas grēksūdzes”.[vi]

Neviena no mūsu līdz šim aplūkotajām R izmaiņām nevar piedēvēt izšķirošu nozīmi. Taču ir viena, kam patiešām ir būtiska nozīme ticības apliecības otrajā artikulā, un kurā iekļautas diezgan lielas eksegētiskas grūtības – “nokāpis ellē” (descendit ad inferna[i]). R pirmais variants, kurā tā atrodama, ir Akvilejas ticības apliecība, kuru ir komentējis Rufīns – viņš pieminēja, ka šis teikums nav atrodams nedz Romas ticības apliecībā, nedz Austrumu formulās. Turpretim tas parādās dažās VI gs. Spānijas ticības apliecībās, un, sākot ar sv. Arlas Cezārija VI gs., bija VII un VIII gs. gallu ticības apliecību raksturīga iezīme. Pats Rufīns daudz nepaskaidro šo iespraudumu – viņš vienkārši piemin, ka tas lielā mērā nozīmē to pašu, ko “apglabāts”,[ii] lai gan nākošajā nodaļā viņš to saista ar 1. Pēt. 3:19 (kurā minēts, ka Kristus “ir nogājis un arī sludinājis gariem cietumā”), kas, viņš uzskatīja, paskaidro, “ko Kristus ir darījis pazemē”.[iii] Ņemot vērā cik šie paskaidrojumi ir īsi, nav iespējams uzskatīt, ka teikums ir nesen pievienots Akvilejas ticības apliecībai. Jebkurā gadījumā, tas pirmo reizi parādās iekļauta ticības apliecībā Sirmijas Ceturtajā formulā jeb 359. g. Datētajā ticības apliecībā,[iv] kas apliecina (atsaucoties uz Īj. 38:17), ka Kungs ir “miris un nokāpis pazemē (eis ta katachthonia katelthonta), un tur darbojies, kuru elles vārtu sargi redzēja un drebēja”. Homoiāņu sinodes, kuras pulcējās aptuveni tajā pašā laikā, Nīkē (359. g.) un Konstantinopolē (360. g.), pieņēma ticības apliecības, kas arī saturēja līdzīgus apgalvojumus. Protams, ka šīs abas bija Sirmijas Ceturtās formulas modifikācijas, un ir interesanti atcerēties, ka saskaņā ar vēsturnieka Sokrāta rakstīto,[v] tās autors bija sīrietis Aretūzas Marks. Daudz fakti norāda, ka nokāpšana bija atrodama ļoti agrīnā Austrumu ticības apliecību materiālā. Piemēram, sīriešu Didascalia doksoloģijā ir atrodams teikums: “kurš tika krustā sists Poncija Pilāta laikā un aizgāja mierā, lai sludinātu Ābrahāmam, Īzakam un Jēkabam, un visiem svētajiem par pasaules galu un mirušo augšāmcelšanos.” Šis izteikums ļoti atgādina ticības apliecības valodu. Vēl nozīmīgāks ir fakts, ka persiešu gudrā Afraāta (fl. circa 340. g.) ticības apliecībā, cik vien to var rekonstruēt no viņa homīlijām, atradies teikums “nokāpis mirušo namā”. Afraāta darbos nokāpšana minēta septiņas vai astoņas reizes, divreiz III gs. Toma Darbos, un vairākkārt citos sīriešu ticības apliecības avotos.[vi] Tādejādi, lai gan tā nekad netika iekļauta oficiālās Austrumu ticības apliecībās (lai gan sv. Jeruzālemes Kirils[vii] atzina to par vienu no Baznīcas credenda), ir ļoti ticams, ka Rietumi uzņēma to savās formulās Austrumu ietekmē.

Kā tas ir redzams tradicionālajā Apustuļu ticības apliecībā, R otrais artikuls ir ticis mainīts ar sešiem vai septiņiem pielikumiem vai izmaiņām. Vairumam no tiem nav dogmatiskas nozīmes, un tos var pieminēt gandrīz bez komentāriem. Piemēram, vārdu kārtība “Kristus Jēzus”, kas bija īpatna R iezīme, laika gaitā deva vietu biežāk sastopamajam “Jēzus Kristus”. Izzūdot zināšanām, ka “Kristus” ir tituls un nozīmē Mesija, šai izmaiņai bija jānotiek agrāk vai vēlāk. Nekas arī nav jāsaka par R “no kurienes” aizvietošanu ar “no turienes” pirms minēt Otro atnākšanu. “No turienes” ir atrodams visās vietējās ticības apliecībās, kamēr R izvēlētais “no kurienes” bija unikāls (ticības apliecībai sv. Hipolīta Tradīcijā vispār nav saikļa). Pievienotie “cietis” un “miris” ar sekojošo izmainīto teikuma uzbūvi, tāpat izskatās bez doktrinālas nozīmes. Abi vārdi ir bieži sastopami II gs. lietotajās ticības apliecības frāzēs, un pēdējā var pretendēt uz ap. Paula “paradosis” autoritāti,[i] “ka Kristus ir miris par mūsu grēkiem”. Atrodami vairāki fragmenti sv. Justīna,[ii] sv. Ireneja[iii] un Tertuliāna[iv] darbos, kuros “cietis” ir lietots “krustā sists” vietā. To rakstnieku vidū, kuru ticības likums ietvēra “miris” vai nu pēc “krustā sists” vai “cietis”, ir sv. Ignācijs,[v] Sv. Justīns[vi] un Tertuliāns.[vii] Daži ir uzskatījuši,[viii] ka “cietis” ir pievienots Nikajas ticības apliecības ietekmē. Kā viņi ir norādījuši, pirmo reizi tas parādījās (spriežot pēc saglabātajiem formulējumiem) R vietējos variantos (piemēram, Milānas ticības apliecībā), kas datējami jau ar pēc-Nikajas laiku. Taču acīmredzams, ka abi vārdi piederējuši katehētisko skolu terminoloģijai no pašiem sākumiem. Ja nepieciešams atrast ietekmes, kas izskaidrotu to atrašanos ticības apliecībās, šķiet, daudz prātīgāk būtu skatīties, vismaz cik tālu tas attiecas uz “cietis”, uz tādiem Bībeles tekstiem kā Mk. 8:31 (“Cilvēka Dēlam daudz būs ciest”) un Darbi 3:18 (“Dievs ar visu praviešu muti iepriekš sludinājis, ka viņa Svaidītajam jācieš…”).

Pirmajam artikulam nevajadzētu mūs ilgi aizkavēt. Jau V nodaļā tika norādīts, ka sākotnējais “Tēvs” un “visvarenais” samērā agri atvirzījās otrajā plānā. Pēc IV gs., ja pat ne agrāk, eksegēti un komentātori gandrīz vienprātīgi skaidroja, ka “Tēvs” norāda uz sevišķo attiecību kāda ir pirmajai Personai pret otro svētajā Trīsvienībā. Reiz trīsvienīgās dievišķības jēdzins bija sācis kļūt skaidrāks, bija neiespējami izvairīties, ka teologi sāktu uzlūkot ticības apliecību par koncentrētu tā laika trinitārisma skaidrojumu. Sv. Rīcas Fausts (fl. 450.g.) izteica ļoti raksturīgu komentāru: “Cik skaidri viscaur ticības apliecībai tiek atšķirtas atsevišķās Personas! Cik skaidri tajās atklājas Trīsvienība!”[i] Gandrīz gadsimtu pirms tam Remeziānas Nicets raksturoja ticības apliecību, izņemot artikulus, kas seko aiz “Svētā Gara”, par “Trīsvienības apliecinājumu”,[ii] neraugoties uz to, ka R sacerētājiem nebija šāda nodoma. Tā “Dievs” tika parasti saprasts kā tas, kas apzīmē visu dievišķību, un “Tēvs” nozīmē Jēzus Kristus Tēvu. Arī “visvarenais” pamazām zaudēja savu sākotnējo nozīmi, kas bija ietverta grieķu pantokratōr, t.i., “visuvaldošs”, un pēc latīņu omnipotens izvēles, tika saprasts kā tāds, kas spēj darīt visas lietas.